Trīs gadus meklēju risinājumu. Kursu pabeidzu pirms mēneša. Naktī guļu cauri. Sieva nobrīnījusies, ka es pats pirmais smejos.
Tu pats zini, kā tas sākas
Nav viena rīta, kad pamosties un saki — "nu, tas ir viss". Tas sākas klusi. Sākumā — vēl viens iet uz tualeti naktī. Tad divi. Pēc gada — jau četri. Sievas skatiens, kad atkal izlīda no gultas trešajā. Tava paša sejas izteiksme rītā spogulī.
Man bija 56 gadi, kad sapratu, ka tas vairs nav „nogurums pēc darba". Tā bija kaut kas cits. Un vislielākā problēma — nevarēju par to nevienam pateikt. Ne draugiem uz grila, ne sievai, pat ne ģimenes ārstam īsti negribēju. Jo — ko viņš teiks? „Vecums, Māris. Tāda tā dzīve."
Mēģināju visu. Dzērveņu sulu litros. Tējas no aptiekas plauktos. Dārgas tabletes, no kurām sāpēja galva. Rindu pie urologa pierakstīju trīs reizes un divas reizes atcēlu — nejutos gatavs stāstīt.